Draugi, jūsu informācijai — Imanta Ziedoņa muzeja krājumu veido Imanta Ziedoņa un viņa sievas Ausmas Ziedones-Kantānes kopīgi celtajā vasaras mājā atrodamie mākslas un sadzīves priekšmeti. Tādēļ šoreiz, es, visnotaļ svarīgākais vasaras mājas un muzeja krājuma objekts, lācis Andrejs Upītis, pastāstīšu jums par šo māju. Tā patiesi ir ļoti īpaša celtne, kas mūsdienās apmeklētājiem atvērta muzeja aktīvajā sezonā no jūnija līdz oktobrim.
Tālajā 1969. gada vasarā Latvijā ciemojusies trimdas rakstniece Velta Toma un Ziedoņu pāris kopā ar rakstnieku Māri Čaklo uzņēmuši ārvalstu viesi un veduši uz Siguldu svinēt Jāņus. Nākamajā rītā atceļā uz Rīgu visi izdomājuši piestāt Murjāņos pie tā laika Rakstnieku Savienības valdes sekretāra Alberta Jansona, kurš aizvedis ciemiņus pastaigā uz brīnumskaisto vietu. Jāņu nakts un vietas skaistuma apskurbināti, līgotāji acumirklīgi iemīlējušies šajā egļu pilnajā klintainē, un jau vēlāk, pēc vēlreizējas apspriedes Imants un Ausma nolēmuši — Murjāņi ir īstā vieta pašiem savām mājām.
Šeit gan jāsaka, ka nostāsti atšķiras — Imanta Ziedoņa laika biedrs, Berķa kungs grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem” atstāsta šādi: "Kad Ausma un Imants lūko atcerēties, kā dzimusi doma — celt Murjāņos mītni, viņu liecības neiet rakstā. Imants apgalvo, ka tas noticis Jāņu nakts neprātā: alus apskurbinātie vietraudži aurojuši: "Imant, tev jāceļ šeit māju!"
— Ja būtu citā reizē atbraukuši, tad varbūt būtu redzējuši, ka vasaras mājai te nav īstā vieta. Zeme nav laba, te lāpstas dziļumā iezis sākas. Uz klints mana māja faktiski ir būvēta, un burkānus audzēt te tikpat kā neiespējami. Tā tagad viņš [Imants Ziedonis] saka. [..]
Ausma stāsta pavisam ko citu: tas tiešām noticis Jāņu dienas rītā pēc negulētas nakts, bet šo vietu Imants izvēlējies tieši tāpēc, ka te lielas priedes un laba elpa viņa slimajām plaušām. ("Labs mikroklimats," tā viņa saka.) Tas nebijis nejauši, par to pēc tam sprieduši dikti un ilgi." [1] Kā beigu beigās bijis, to gan vairs neatminas neviens, taču šī brīnumskaistā vieta tika atrasta un sapņu mājas lološana nu varēja sākties.
| Tabulas nosaukums | Testa nosaukums |
|---|---|
| pārsteigums | dzīve |
| priecīgi | bēdīgi |
Iesākumā Ausma bijusi satraukta, kur vispārēja deficīta apstākļos iegūt materiālus mājas būvniecībai, arī pašu rocība nemaz tik liela nav bijusi. Imants savukārt bijis paļāvības pilns. Šajā gadījumā īstenojās dzejnieka ideja par to, ka cilvēka ieceres realizācijai nepieciešamas vien divas lietas — Griba un Providence. Varbūt sakritība, bet tā paša gada rudenī uznākusi liela vētra, kas Murjāņu apkaimē izgāzusi tik daudz koku, ka gaidīts un godā celts tika katrs, kurš bija ar mieru tos savākt un izmantot.
Paralēli ilgajiem saskaņošanas darbiem Imants ar Ausmu loloja savas topošās mājas vizuālā tēla vīziju. Abi kopā skicējuši, prātojuši, sapņojuši rītos, vakaros un visos citos iespējamos brīžos. Man visnotaļ patīk šī apņēmība — ja Ausma un Imants ceļ māju, tad tai jābūt tādai, kādas nav nevienam! Tas bija pilnīgi skaidrs. Imantiņš esot teicis: “Tā nedrīkst izskatīties pēc pilsētas nama. Tai jābūt koka mājai ar stāvu divslīpju jumtu. Divslīpju jumti izskatās skaistāki. Plakanais jau vispār nav jumts. Jumts ir tas, ko jumis Jumis — abu divu saslīpē jumtais jumts.” [2] Inženieri vien grozījuši galvas un sacījuši, ka ilgmūžīgu namu ar tik stāvu jumta daļu nav iespējams uzcelt, jo nama sienas neizturēšot tik lielu stāvslīpā jumta spiedienu. Ēkas iecere arī nav atbildusi Padomju laikā noteiktajiem vasaras māju celtniecības normatīviem, kas paredzēja, ka vasaras mājas apdzīvojamā platība nedrīkst pārsniegt 30 kvadrātmetrus, bet Imants esot spītīgi turējies pretī sacīdams: “Kā būs, tā būs! Turēsies!”” [3] Un patiesi — turas vēl arvien!
Diemžēl vasaras mājām krievu laikos pat griestu augstums bija ar likumu noteikts, un neatkarīgi no tā pastāvēja arī fizikas likumu diktēti ierobežojumi. Ne par vieniem, ne par otriem Ausma neko nebija dzirdējusi un dzejnieks ne tik. Padomu Imants vaicāja arhitektam Gunāram Jansonam, tā brīža populārākajam koka guļbūvju speciālistam.
